Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija Vadības un komunikāciju zinātnes katedra FILOZOFIJAS PAMATI Studiju palīglīdzeklis Autore: Dr.phil., profesore Aino Kuzņecova

Saturs Ievads (3) 1. Filozofijas priekšmeta būtība (7) 2 Saturs Ievads (3) 1.Filozofijas priekšmeta būtība (7) 2.Terminu "filozofs", "domāšana", "refleksija" un "filozofēšana“ izpratne (17) 3.Filozofijas problēmu loks un apakšnozares(42) 4.Filozofijas pamatjēdzieni (97), virzieni (128) un mūsdienu filozofijas novirzieni (141) 5.Filozofija un pasaules uzskats (161) 6.Problēmu filozofiskās izpētes formas, principi un metodes (197) 7.Kritiskā un radošā domāšana (241) 8.Filozofijas attiecības ar citām zinātnēm (279) 9.Filozofijas funkcijas (293) Secinājumi (305) Literatūra (308)

Ievads Filozofijas pamatu studiju kursa mērķis: attīstīt studenta - topošā speciālista domāšanas kultūru; apgūt nepieciešamo kompetenci cilvēka problēmu un sabiedrības norišu objektīvam izvērtējumam.

Studiju kursa uzdevumi: 1) izkopt prasmes un iemaņas patstāvīgi interpretēt un analizēt filozofijas terminoloģiju, virzienus un novirzienus, spēju sasaistīt filozofiskās atziņas ar dzīves mākslu un izvēlēto profesiju;

2) izprast filozofisko jautājumu risinājumu formas, principus un metodes; 3) izprast kritiskās un radošās domāšanās būtību un praktisko nozīmi, izkopt prasmi šaubīties un pārvarēt šaubas, rodot problēmas risinājumu.

4)attīstīt prasmi analizēt filozofijas attiecības ar citām zinātnēm un raksturot filozofijas funkcijas, tās praktisko nozīmi speciālistu profesionālās kompetenes veidošanā un attīstībā.

1. Filozofijas priekšmeta būtība

Kas ir filozofija? Filozofija ir viena no pirmajām un vecākajām zinātnēm. Filozofija – grieķu cilmes vārds philosophia veidots no diviem vārdiem: philein – mīlēt, sophija – gudrība; gudrības mīlestība.

Gudrība ir visas tās zināšanas, ko cilvēks var uzzināt un kuras virza tā dzīvi, veicina saprātīgu darbību, kalpo veselības saglabāšanai, sekmē pareizas izvēles izdarīšanu.

Izšķir gudrības paveidus: ikdienas dzīvē smeltās gudrības (prāta un sirds gudrības); filozofiskās gudrības (spēja izprast sevi un dažādas dzīves situācijas un orientēties tajās); enciklopēdiskā gudrība (uz konkrētām zinātniskām atziņām balstīti vispārinājumi).

Sākotnēji filozofija tiek saukta par "zinātņu māti", ”visu zinātņu zinātni”, jo no tās cēlušās daudzas zinātnes. Vēlāk tā kļūst par apziņas, darbības un sociālā institūta specifisku formu.

Filozofija izvirza uzdevumu pašam cilvēkam: meklēt patiesību; noskaidrot lietu būtību; izzināt likumsakarības; akumulēt sevī vērtības; izzināt sevi un izstrādāt attieksmi pret sevi, pasaules un kultūras vērtībām.

Filozofijas izpausmes veidi: Filozofija ir: cilvēka domāšanas pamatstruktūra, kas nosaka un veido indivīda ”ES"; īpaša apziņas forma, kategoriālās domāšanas un argumentēšanas māksla; cilvēka pasaules uzskata teorētiskais pamats.

Filozofijas kā darbības specifika: mācīšanās, studēšana, filozofēšana; patiesības meklējumi; iegaumēšanas vietā - tieksme pēc satura būtības un nozīmes izpratnes.

Filozofijai kā sociālam institūtam ir specifiska infrastruktūra: grāmatas, žurnāli, zinātnisko rakstu krājumi; kongresi, konferences, semināri, simpoziji; pētniecības un izglītības iestādes, kuru mērķis - kalpot visas cilvēces un atsevišķu tautu interesēs.

Filozofijas mūsdienu definīcijas meklējumi Filozofija ir: 1. Visa pastāvošā apjēguma veids. 2. Garīgās kultūras nozare, kultūras kvintesence. 3. Domāšanas māksla, doma par domu - filozofēšana.

2.Terminu "filozofs", "domāšana", "refleksija" un "filozofēšana" izpratne

Filozofi - patiesības meklētāji (Santi Rafaels. Atēnas skola)

Filozofs ir cilvēks, kurš sāk ar izbrīnu un jautājumiem: KAS TAS IR? Kas es esmu? No kurienes es esmu? Uz kurieni es eju? Kas ir cilvēks? Kas man jāzina? Kas man jādara? Uz ko varu cerēt? Kāda ir cilvēka sūtība un dzīves jēga?

Filozofs ir cilvēks kurš ar domāšanas palīdzību tiecas pēc gudrības un patiesības. Sokrats Platons Aristotelis

Domāšana ir: smadzeņu darbības augstākais produkts Ogists Rodens. Domātājs

Domāšana ir viens no sarežģītākajiem psihes procesiem Atšķirībā no jutekliskās izziņas, domāšana balstās prāta spējās: uztvērumos vispārināt informāciju, atklāj būtiskas kopsakarības starp lietām, parādībām un procesiem.

Domāšana ir augstākā izziņas funkcija, un domāšanas procesa analīze ir izziņas psiholoģijas sastāvdaļa. Bioloģijas kontekstā, domāšana ir neironu grupu aktivācija. Ir pieņemts domāšanu iedalīt: kritiskajā domāšanā, abstraktajā domāšanā, tēlainajā domāšanā un atmiņā.

Domāšana ir aktīvs process, kurā objektīvā pasaule tiek atspoguļota: jēdzienos, spriedumos, slēdzienos, teorijās, mācībās u. tml.

apzinātā, gribai pakļautā domāšana; Domāšanas procesi: apzinātā, gribai pakļautā domāšana; neapzinātā, intuitīvā, automātiskā domāšana.

Domāšanas sākumpunkts ir problēmsituācija kas veidojas, kad jāatrod paņēmieni mērķa sasniegšanai. Problēmsituācijā domāšana noris vairākās fāzēs: 1)problēmsituācijas apzināšana; 2)problēmas analīze un mērķu nospraušana; 3)hipotēzes izvirzīšana: kā sasniegt mērķi; 4)hipotēzes pārbaude. Domāšana noris pēc loģikas likumiem.

Loģiskās domāšanas formas: jēdziens - verbālās domāšanas vispārinātākā forma, kas atspoguļo kāda priekšmeta vai parādības būtiskākās īpatnības un sakarības; spriedums - domāšanas forma kurā tiek izteikts apstiprinājums vai noliegums slēdziens - domāšanas forma kurā uz viena vai vairāku iepriekšēju spriedumu pamata izdara secinājumu.

Domāšanas operācijas: Salīdzināšana Analīze Sintēze Abstrakcija kā domāšanas operācija, kas no visu priekšmetu pazīmju kopuma izdala būtiskākās Vispārināšana No izziņas, kas tiecas uzmeklēt vispārīgo, atšķiras saprašana un izpratne.

Saprašana un izpratne Saprašana ir orientēta uz atsevišķo, individuālo izpausmes momentu, ko nosaka kultūras priekšmeta vai notikuma jēga konkrētā kultūrvēsturiskā telpā un vidē. Saprašanas rezultāts ir izpratne, bet izziņas rezultāts – zināšanas. Izpratne – domāšanas process par atsevišķām sakarībām, kas sākas ar vēlēšanos saprast to, kas nav skaidrs konkrētajā brīdī, un beidzas ar neizprastā noskaidrošanu. Jaunu informāciju vieglāk izprast, ja to saista ar iepriekš zināmo. Ja par pētāmo objektu iegūtas neapšaubāmas zināšanas, otrreizējai tā izzināšanai vairs nav jēgas. Kad viena veida atziņas nomaina citas – jaunākas, tad vecās zināšanas tiek atmestas.

Piemineklis cilvēka smadzenēm Kreisā puslode: verbālā, analītiskā, simboliskā domāšana. Labā puslode: konkrētā, globālā, telpiskā domāšana.

Studējot filozofiju, cilvēks apzināti veido sevī filozofisko domāšanu jeb filozofisko refleksiju.

ir aktīva prāta darbība, kas labāk attīsta domāšanu; patstāvīgi domāt. Filozofēšana ir aktīva prāta darbība, kas labāk attīsta domāšanu; tā ir cilvēka spēja patstāvīgi domāt.

Filozofēšanas mērķis - patiesība kā īstenības adekvāts atspoguļojums mūsu apziņā.

Filozofēšana var būt: - rakstiska vai mutiska; - praktiska vai teorētiska.

Filozofiskā refleksija – aktīva prāta darbība, kurā: - cilvēks koncentrējas; - cītīgi apsver savu izvēli; - interpretē, izvērtē savu rīcību un tās likumsakarības; - pārdomā savu pieredzi, - izdara nepieciešamos secinājumus un labojumus.

Filozofiskās refleksijas praktiskā nozīme: 1) prasme interpretēt, izvērtēt savu izvēli un rīcību liek domāt par to, ka īstenoties, pašrealizēties ir tas, ar ko cilvēks ir nodarbināts savā ikdienas dzīvē un profesionālajā darbībā;

2) prasme meklēt savu identitāti un domāt par jābūtību – kādam cilvēkam vajadzētu būt, orientējot uz labāku, godīgāku, krietnāku dzīvi un profesionālo darbību;

3) prasme atšķirt nesaprotamo no saprotamā, dod sapratni cilvēka dzīvei ar teorētiskā vispārinājuma palīdzību;

4) spēja saprast, ka cilvēks pats ir atbildīgs par savas dzīves saturu un virzību, arī profesionālo mērķu sasniegšanā. Rekomendācija: S.Blekbērns.Domā! Neatvairāms ievads filozofijā. R.: Satori. 2007.

Ar britu filozofa Saimona Blekbērna grāmatas latviskojumu sevi pieteikusi jauna izdevniecība - 1/4 Satori, kas, ir arī labi zināmais literatūras un filozofijas portāls internetā. Grāmata ir ievads filozofijas problemātikā, filozofiskās refleksijas attīstībai.

S.Blekbērna grāmatas mērķis: palīdzēt saprast dažādu filozofijas nozaru pamatjēdzienus, jautājumus, diskusijas tā, lai lasītājs spētu patstāvīgi orientēties citos, nopietnākos tekstos; atspoguļot to, kā filozofiju saprot mūsdienu Rietumu universitātēs, palīdzēt saprast filozofiskās domāšanas un problemātiku specifiku.

3. Filozofijas problēmu loks un apakšnozares

Filozofijas priekšmets nav nemainīgs: zinātņu diferencēšanās jaunajos laikos (17. – 19.gs.) noved pie atsevišķu zinātņu nodalīšanās. Notiek filozofijas priekšmeta sašaurināšanās.

Filozofija vairs nav visu zinātņu zinātne Filozofija kļuva par specifisku sabiedriskās apziņas formu – visa pastāvošā apjēguma veidu, garīgās kultūras nozari.

Filozofijas izpētes objekts visa esamība: daba, cilvēks, sabiedrība.

Laika gaitā veidojas specifiski filozofisko nozaru sfēras jeb apakšnozares, kuru jautājumu iztirzājumam ir piemērota tikai filozofija.

Filozofijas nozares: ontoloģija gnozeoloģija filozofiskā antropoloģija aksioloģija socioloģija estētika ētika loģika politoloģija u.c.

Kas ir materiālā esamība? Kas ir garīgā esamība? Kas ir daba? Ontoloģijas - mācības par esamību uzmanības centrā ir jautājums kas tas ir? Kas ir esamība? Kas ir materiālā esamība? Kas ir garīgā esamība? Kas ir daba? Kas ir sabiedrība? Kas ir cilvēks?

Gnozeoloģija – mācība par izziņu, kurai savukārt ir apakšnovirzieni: izziņas jeb atziņas teorija; epistemoloģija; zinātnes teorija.

Izziņas teorijas uzmanības centrā ir jautājums: kā to var izzināt? Kā notiek izziņas process? Kādas ir izziņas procesa pakāpes? Vai pastāv izziņas robežas? Kā var nonākt pie patiesības?

IZZIŅAS PROCESA PAKĀPES: 1) JUTEKLISKĀ IZZIŅA (SAJŪTAS, UZTVERE, PRIEKŠSTATS); 2)RACIONĀLĀ IZZIŅA (JĒDZIENS, SPRIEDUMS, SLĒDZIENS).

Izziņas procesa mērķis: zināšanas; pieredze; patiesība.

Epistemoloģija pēta zināšanu, izziņas un zinātnes būtību Zināšanu definīcija: Zināšanas ir dabisko un mākslīgo valodu zīmēs fiksēti izziņas procesa rezultāti.

Izziņas definējums: Izziņa ir mērķtiecīgs, uz zināšanu iegūšanu un patiesības atklāšanu vērsts cilvēka (subjekta) un izzināmā objekta (realitātes) mijiedarbības rezultāts.

Patiesības definīcija: Patiesība ir realitātes precīzs (adekvāts) atspoguļojums cilvēka apziņā. Izšķir absolūtās un relatīvās patiesības. Patiesības kritērijs ir prakse (pieredze).

Zinātnes teorijas uzmanības centrā ir zinātne kā īpaša izziņas attīstības forma Zinātne (latīņu scientia - zināšanas, zinošs) ir cilvēka darbības nozare, kuras mērķis ir iegūt zināšanas.

Zinātne ir zinību un informācijas sistēma, kas ļauj prognozēt un pārveidot dabas un sabiedrības lietas un parādības.

Pastāv dažādi zinātņu klasifikācijas modeļi Ir pieņemts izdalīt šādas zinātnisko sistēmas disciplīnas: sabiedriskās jeb humanitārās zinātnes; dabas jeb eksaktās zinātnes; tehniskās zinātnes (dabas un tehniskās zinātnes var būt kā fundamentālās, tā arī lietišķās).

Fundamentālās zinātnes – pēta interesējošos objektus neatkarīgi no to praktiskā pielietojums (tāda, piemēram, ir vispārējā tiesību teorija). Lietišķās zinātnes– pēta praktiskos jautājumus un cenšas rast risinājumus.

Viens no plašāk izmantotajiem modeļiem iedala zinātni: dabas zinātnēs (fizika, matemātika, astronomija, ķīmija, bioloģija u.c.); sociālajās zinātnēs (vadībzinātne, socioloģija u.c.); humanitārajās zinātnēs (vēsture, filozofija, ētika, lingvistika, literatūrzinātne u.c.); inženierzinātnēs; starpdisciplinārās zinātnēs (konfliktoloģija u.c.). Protams, šāds modelis ir visai nosacīts. Piemēram, psiholoģija savās apakšnozarēs nereti robežojas ar bioloģiju vai medicīnu, savukārt vairāki valodniecības un literatūrzinātnes virzieni – ar socioloģiju u.tml.

Humanitārās zinātnes ir akadēmiskas nozares, kas pētī valodu, kultūru, vēsturi, cilvēku kā sabiedrisku būtni, sabiedrību un cilvēku kā vērtību sabiedrībā. Tās izmanto analītiskas un kritiskas metodes atškirībā no vairuma dabaszinātņu un sociālo zinātņu, kurās dominē empīriskas metodes. Šo nozaru specifika ir saistīta ar iespaida izvērtējumu uz kultūru, vērtību apliecinājumu, ekonomisko attīstību, sociālo mērķu sasniegšanu, nacionālās valodas nostiprināšanu u.c. Ja dabaszinātnēs pētījumu vērtē kā “patiess/aplams”, tehnoloģiski ir vai nav pielietojams, tad humanitārās un sociālās zinātnēs plašāk – nacionālai un kultūras identitātei nepieciešams, vēsturisko patiesību atklājošs, konkrēto ekonomisko problēmu atrisinošs utt..

Humanitāro zinātņu pamatnozares ir, piemēram, folkloristika, valodniecība, vēsture, filozofija, teoloģija un reliģiju zinātne, literatūrzinātne, mākslas zinātne; arhitektūra. Apakšnozares ir, piemēram, antropoloģija, reģionālās studijas (area studies), kulturoloģija, kaut arī tās nereti tiek uzskatītas par sociālajām zinātnēm.

Sociālās zinātnes: demogrāfija, ekonomika, vadībzinātne, juridiskā zinātne, komunikāciju zinātne, politikas zinātne, psiholoģija, socioloģija, sporta zinātne un pedagoģija. Sociālās zinātnes ir visas zinātnes nozares, mācību priekšmeti, kas saistīti ar sabiedrību un sociālo realitāti starp sabiedrības grupām un indivīdiem. Bieži vien sociālās zinātnes ir saistītas ar humanitārajām zinātnēm.

Izdala ikdienišķo un zinātnisko izziņu Ikdienišķā izziņa ir apkārtējās realitātes izziņa, ko veic cilvēks, balstoties uz ikdienas dzīves pieredzi, kas ved pie noteiktu priekšstatu, spriedumu, paredzējumu, pareģojumu utt. veidošanos cilvēka apziņā.

Zinātniskā izziņa ir mērķtiecīga darbība jauno zināšanu ražošanai, izmantojot specifiskas izziņas formas un metodes ar mērķi aprakstīt, paskaidrot un paredzēt realitātes objektu un cilvēku darbības dabu, struktūru n funkcijas.

Zinātnes funkcijas: izstrādāt un sistematizēt zināšanas par īstenību. zinātne pastāvīgi rada jaunas zināšanas un tās rezultāti būtībā ir netradicionāli.

Kas ir cilvēks? Kāda ir viņa būtība un daba? Filozofiskā antropoloģija – filozofijas nozare, kuras uzmanības centrā ir jautājumi: Kas ir cilvēks? Kāda ir viņa būtība un daba?

Filozofiskā antropoloģija par cilvēku raksturojošām īpašībām nosauc: saprātīgumu; pašapziņu, apzinātu darbību; valodu, darbības ar simboliem; darba rīku radīšanu un izmantošanu; brīvību un jaunradi.

Filozofiskās antropoloģijas mērķis: lai cilvēks apjēgtu pats sevi; lai cilvēks izstrādātu attieksmi pret savu praktisko rīcību; lai saprātīgi un atbildīgi realizētu sevi un savas kompetences; lai veidotu cilvēka cienīgu sabiedrību.

PROBLĒMSITUĀCIJA: pirmais problēmu loks - fiziskā un garīgā vienotība cilvēkā Kad cilvēki pašnovērošanā atklāj kopsakarību starp ķermenisko vitalitāti un domu darbību, sākas jauna nodaļa pašizziņā. Tad arī saprot, kāpēc, piemēram, alkohols vai noteiktas narkotikas, kas izraisa nervu, nieru vai aknu bojājumus, iet roku rokā ar izmaiņām apziņā. Tur, kur organismā tiek patvaļīgi kaut kas sagrauts, parādās atbilstošs apziņas saturs. Ja tas notiek bieži, tad noved pie tā, ka cilvēks priekšlaicīgi noveco un desmit, piecpadsmit gadu laikā izskatās kā divdesmit gadus vecāks. Priekšlaicīgi atņemot organismam spēkus tā, ka tas ātrāk noveco un sagrauj sevi, apziņai bieži atklājas dzīvi domu un sajūtu pārdzīvojumi, daudz intensīvāki, gaišāki, mirdzošāki dvēseles un garīgi pārdzīvojumi nekā normālas dzīves apstākļos. Jo visur, kur atmirst un atkāpjas ķermeniskais, priekšā parādās garīgais. Kāds ir Jūsu viedoklis?

Otrs problēmu loks ir agresivitāte: cilvēks zaudē kontroli pār savu kustību spēju, kā arī parādās parunāt nespējas problēma, vienkārši vairs-saprasties-nespēja. Cilvēki savstarpēji nevar īsti ieklausīties, runā viens otram garām - ja vispār vēl atrod vārdus tam, ko grib pateikt. Daudzi cilvēki piedzīvo stāvokļus, kad nespēj parunāt vai arī sajūt valodu kā kaut ko konvencionālu, melīgu, drīzāk kā līdzekli negodīgumam, nevis savstarpējai saskarsmei. ASV pētnieki ir secinājuši, ka valodas līmenis agresitatīves brīžos atbilst ceturtklasnieka līmenim. No šīs atziņas radās teorija: ja ar teātra spēles un vadītu filozofisku dialogu palīdzību tiek papildināta, attīstīta valodiskā izteikšanās spēja, tad tas noved pie agresivitātes un kriminalitātes samazināšanās. Jūsu domas ???

Aksioloģija ir filozofijas nozare, vērtību teorija jeb mācība par vērtībām Vērtība ir nozīme, ko cilvēks piešķir lietām, parādībām un procesiem, kas apmierina viņa vajadzības.

Vērtību klasifikācija: individuālās, kolektīvās, garīgās, materiālās, vitālās, sociālās, profesionālās, mūžīgās vispārcilvēciskās vērtības. CILVĒKA GALVENĀ VĒRTĪBA = DZIVĪBA !!!

Vērtības noteiksmes pamatkritēriji: 1) kādā mērā vērtība sekmē sabiedrisko vai personības progresu; 2) mūsdienu sabiedriskās dzīves galvenās jomas, kas nosaka vērtību dalījumu.

Socioloģija (societas; logos) filozofijas nozare, mācība par sabiedrību kuras galvenais izziņas objekts, protams, ir sabiedrība, taču ar to vien nepietiek, lai formulētu socioloģijas priekšmetu., jo sabiedrību pēta daudzas humanitārās un sociālās zinātnes. Sociālo attiecību pirmelements ir cilvēka indivīds.

Socioloģijas sākumi meklējami 19. gadsimtā kā sekas straujajām sabiedrības pārmaiņām. Socioloģijas mērķis bija noskaidrot, kas sociālās grupas apvieno, kā arī izprast sociālās norobežošanās iemeslus un spēt šos procesus kontrolēt.

Socioloģijas uzmanība ir vērsta uz sociālo sistēmu tās struktūru, funkcionēšanas procesiem un likumsakarībām, kas ietekmē dažādu sistēmu integrāciju, t.i., kas to sekmē vai kavē. Arī te galvenā darbojošā persona ir cilvēks kā sociālās informācijas nesējs, ne tik daudz kā indivīds , bet galvenokārt kā sociālās kopas vai sociālā institūta loceklis ciešā saiknē ar interesēm, vajadzībām, nostādnēm un politiku.

Sociologi pēta cilvēka indivīdu – personību kā sociālās kopas dalībnieku no sociālajām pozīcijām, no viņa vērtīborientācijas un izpildāmās sociālās lomas viedokļa, nemot vērā, ka katrs indivīds vienlaikus vai pakāpeniski, secīgi ir piederīgs dažādām sociālām kopām un ka viņa sociālās lomas ir daudzveidīgas.

Mūsdienu socioloģijas definējumu meklējumi: Socioloģija ir: sabiedrības un sociālo attiecību zinātniska izpēte (N.Smelzers); patstāvīga un konkrēta zinātne, kura ar noteiktu jēdzienu un teoriju, metožu un empīrisko pieņēmumu palīdzību apraksta un izskaidro sabiedrības struktūru, funkciju un attīstības savstarpējās sakarības.

Socioloģija ir zinātne, kas pēta, ko sabiedrība veido no mums un ko mēs veidojam no sabiedrības (E.Giddenss). gan tās parādības, kas ietekmē cilvēkus, gan tās parādības, kas rodas cilvēku mijiedarbes rezultātā (P.Sorokins). sabiedrības likumsakarības un procesus, kas apvieno vai nošķir cilvēkus kā indivīdus un kā grupu locekļus (E.Dirkheims).

Estētika (no grieķu aisthēsis – sajūta, jūtas) ir filozofijas apakšnozare kas aplūko jautājumus par skaisto, par mākslu un daiļradi; pētī mākslas attieksmi pret īstenību, mākslas attīstības likumus, tās saturu un formu, mākslas sociālās funkcijas u. c.

Estētika ir cilvēcisko vērtību aksioloģija, zinātne par estētiskajām vērtībām, to uztveri, vērtēšanu un apgūšanu. Estētiskais ir viena no vispārcilvēciskajām vērtībām, kuru var izprast, iedziļinoties estētiskās apziņas, estētiskās darbības un estētisko attiecību būtībā.

Estētiski audzināts cilvēks ir cilvēks: kuram ir zināšanas par estētiskām vērtībām; kuram ir attīstīti priekšstati par pilnveidību, skaistumu, estētiskās apziņas būtību un struktūru; kurš izprot atšķirību starp estētisko izglītību un estētisko audzināšanu. Tas ir cilvēks, kurš pats cenšas sevi estētiski pilnveidot.

Estētikas mērķis veidot un attīstīt personības estētisko apziņu.

Galvenās estētikas kategorijas: skaistais un neglītais, cildenais un zemiskais, traģiskais un komiskais, varonīgais, vulgārais u.c. parādās ikvienā sabiedrības esamības un cilvēku dzīves sfērā – darba un ražošanas procesā, sabiedriski politiskajā darbībā, attieksmē pret darbu, kultūru un sadzīvē utt.

Mūsdienu estētikas izpratnē "skaistums" – jēdziens, kas fiksē dažādu materiālu, arī krāsu, nokrāsu, skaņu, kustību un vārdu apvienojumu, kas visam, kas ir radīts, piešķir formu, kura iedarbojas uz cilvēka jūtām, prātu kā spēks, kas rada sajūsmu, izbrīnu un prieku. Skaistais ir estētikas kategorija, kas izsaka lietu ārējo skaistumu. Daiļais ir skaistā visaugstākā izpausme. Etimoloģiski "daiļas" ir ļoti skaistais gan ārēji, gan iekšēji. Skaistajā atspoguļojas cilvēka jaunrades spēju sasniegumi, viņa fizisko un garīgo spēju attīstības rezultāti, kas priecē gan pašu cilvēku, gan citus cilvēkus.

Ētika (seng. ήθος - paraža, tikums, raksturs) - filozofijas apakšnozare Terminu “ētika” (no grieķu vārda ethos -tikums, paraža, raksturs) ieviesa sengrieķu filozofs Aristotelis (384.-322.g.pr.m.ē.) - kurš saprata ētiku kā mācību par tikumiem, kā praktisku dzīves filozofiju. Mūsdienās ētiku definē kā filozofisku mācību par morāli un tikumību.

Jēdzienu "ētika" lieto arī, runājot par profesionālo ētiku, par speciālista profesionālo morāli, t.i. par profesionālas darbības nozares tikumisko normu, ideālu un ētisko vērtību sistēmu (ārsta ētika, trenera ētika, pedagoga ētika u.tml.), kas tiek atspoguļota profesionālās ētikas kodeksos.

Tikumiskā audzināšana ir mērķtiecīga personības tikumiskā veidošana, kas caurstrāvo visus audzināšanas veidus ( arī fizisko audzināšanu). Mūsdienās aktuāli ir tādi tikumiskās audzināšanas virzieni kā piemēram: tikumisko jūtu veidošana, tikumiskās gribas, rakstura attīstība, tikumiskās pieredzes bagātināšana, pieklājības normu apgūšana un vingrināšana, personības pamatvērtību, pārliecības, morālās pozīcijas un vērtību orientāciju veidošana, cīņa pret novirzēm no cilvēcības principiem un amorālisma izpausmēm u.tml.

Loģika – filozofijas apakšnozare, zinātne par jēdzienu un spriedumu uzbūvi un to savstarpējām likumsakarībām.

Loģikas zinātnes mērķis un uzdevumi Mērķis - sistematizēt un pilnveidot analītiskās domāšanas iemaņas, prasmes publiski uzstāties, izteikt savu viedokli un debatēt. Uzdevumi ir radīt izglītojamajam iespēju: 1. iegūt pamatzināšanas un priekšstatus par loģiku un tās nozīmi komunikācijā; 2. prast strādāt ar dažādiem izziņas avotiem un materiāliem; 3. prast pielietot loģikas likumus (identitātes likums; pretrunas likums un Trešā izslēgtā likums; pietiekamā pamata likums) un veidot deduktīvus slēdzienus.

Deduktīva slēdziena būtība Deduktīvs slēdziens (lat. deductio - "novešana") tiek iegūts no premisām ar loģisko nepieciešamību. Dedukcija nepaplašina, bet tikai padziļina zināšanas, jo ar deduktīviem slēdzieniem nevar uzzināt neko tādu, kas nebūtu bijis jau netieši ietverts premisās: Katrs cilvēks ir mirstīgs. Sokrats ir cilvēks. Tātad, Sokrats ir mirstīgs.

Politoloģija – filozofijas nozare Politoloģija ir zinātne par politiku: par īpašu cilvēku darbības sfēru, saistītu ar sabiedrības politisko organizāciju, politiskiem institūtiem, politiskiem principiem, normām u.tml. Citiem vārdiem, politoloģija ir zinātne, kas pēta sabiedrību kā sevi pārvaldošas sistēmas funkcionēšanu, tās mehānismus, to darbību determinējošos faktorus, institūtus, to darbības formas, metodes, pretrunas un tendences.

Mūsdienās kā politikas zinātnes pamatnozares pēc izpētes priekšmeta ir: 1) sociālā filozofija; 2) politikas teorija; 3) politisko mācību vēsture; 4) nacionālā un reģionālā politiskā vēsture; 5) publiskās varas un administrācijas studijas; 6) starptautisko attiecību teorija; 7) globalistika (pasaules attīstības procesi un tendences); 8) politoloģiskās pētniecības metodoloģija un metodika u.tml.

Politoloģija pēta: - dažādu sociālo, etnisko, reliģisko u.c. grupu attiecības; - politiskos institūtus (valsti, partijas, interešu grupas u.c.); - politisko apziņu un kultūru; - politikas subjektus (personību, eliti, līderus u.tml.); - iekšējos un starpvalstu politiskos procesus. Tradicionāli politoloģijas centrā ir valsts varas problēmas.

Politoloģijas galvenais mērķis ir politisko sistēmu struktūras un funkcionēšanas izpēte. Politoloģija ir cieši saistīta ar filozofiju, vēsturi, socioloģiju, psiholoģiju, ekonomiku, tieslietu zinātni, ētiku un ideoloģiju. Politoloģijas mērķis ir palīdzēt labāk orientēties sabiedrības politiskajā dzīvē un veicināt demokrātiskas politikas kultūras veidošanos.

4. Filozofijas pamatjēdzieni, virzieni un novirzieni

ir paši vispārīgākie jēdzieni Kategorijas ir paši vispārīgākie jēdzieni jeb pamatjēdzieni. Katrai zinātnei ir savs kategoriālais aparāts.

Filozofijas FILOZOFIJAS pamatjēdzienu skaidrojumi: Esamība – jebkuru objektu galēji vispārināts raksturojums, kas izsaka to, ka tie reāli pastāv.

Matērija un apziņa Matērija – objektīvās realitātes apzīmējums, ko uztver un atspoguļo cilvēka maņu orgāni, bet kas pastāv neatkarīgi no cilvēka. Apziņa – augstākā, tikai cilvēkam piemītoša īstenības atspoguļošanas forma.

Dvēsele un gars Dvēsele: - iekšēji aktīvs, jutekliski netverams dzīvības spēks; - cilvēka garīgā pasaule. Gars (lat. spiritus - dzīvība) - dzīvības gars; vārda plašākā nozīmē identisks ar ideālo apziņu; šaurā nozīmē idents vārdam "domāšana".

Telpa un laiks Telpa – matērijas eksistences pamatforma, kas pauž līdzās pastāvošu objektu izvietojuma kārtību.

Laiks - matērijas eksistences pamatforma, kas pauž pastāvēšanas secību, kādā parādības nomaina cits citu.

Kustība un attīstība Kustība – kā pārmaiņa vispār ir svarīgākais matērijas atribūts, matērijas eksistences veids. Attīstība – process, kurā notiek kustība no zemākā (vienkāršā) uz augstāko (komplicēto).

Būtība un parādība Būtība – visdziļāko sakaru, attiecību un likumu kopums, kuri nosaka dotās lietas, parādības vai procesa galvenās iezīmes un tendences. Parādība ir konkrēti notikumi, īpašības vai procesi, kas pauž īstenības ārējās puses.

VAI VARAT KOMENTĒT? Ir lietu būtības un to parādības, būtības slēpjas aiz parādībām... Būtības ir stabilas un mūžīgas, bet parādības ir zūdošas un mirklīgas.... Būtība un parādība var būt saskaņotas un var atrasties pretrunās... Parādību un būtību var pielīdzināt cilvēka atspulgam un cilvēkam pašam. Reizēm atspulgs ir kroplīgs un mānīgs... Greizā spoguļa efekts...

Vai piekrītat teiktajam: Būtība ir patiesība, parādība ir ilūzija. Ne viss ir zelts, kas spīd, bet daudz ir zelts, kas nespīd.... Mēs dzīvojam parādību un ilūziju pasaulē, kas nesakrīt ar būtību un patiesību pasauli. No pēdējās esam attālinājušies... Būtības ir visa kodoli, parādības ir pupu mizas, un, ja pratīsi ieraudzīt būtību, mācēsi atrast patiesību....

Būtība un parādība Izveidojiet stāstījumu..........

Cēloņsakarība Mūsu pasaulē darbojas cēloņu – seku likums. Cēloņsakarība izpaužas tādā veidā, ka viena parādība noteiktos apstākļos likumsakarīgi un nepieciešami rada citu parādību.

Cēlonība (kauzalitāte) – jēdziens, kas apzīmē sakaru starp parādībām, no kurām viena (to sauc par cēloni) nosaka otru (to sauc par sekām). Šķēpmetēja OLIMPISKĀ ČEMPIONA Jāņa Lūša medaļas

HOPS cēloņi un sekas HOPS (hroniska obstruktīva plaušu saslimšana) visbiežāk ir saistīta ar divām galvenajām plaušu slimībām – emfizēmu un hronisku bronhītu. Lai gan abām slimībām ir atšķirīgi cēloņi, kā vienai, tā otrai ir raksturīgi plaušu elpceļu caurlaidības traucējumi, kas parasti izpaužas kā aizdusa (elpas trūkums). Emfizēma definēta kā hroniska saslimšana, kam raksturīgi palielināti un/vai bojāti gaisa maisi (alveolas) plaušās. Visbiežāk cēlonis ir pakļaušana kaitīgo daļiņu (pirmām kārtām – tabakas dūmu) iedarbībai. Slimības norises gaitā elpceļi sašaurinās, kļūst arvien neelastīgāki, un gāzu apmaiņa plaušās samazinās. Daži pacienti, kuri sirgst ar šo slimību, nespēj pat nopūst sērkociņu vai sveci.

Galvenais HOPS cēlonis ir tabakas smēķēšana. Veicinoši faktori var būt arī: alerģijas, gaisa piesārņojums, darbs piesārņotā vidē (piem., ogļraktuvēs).

Cēlonis un sekas Izveidojiet stāstījumu...

Kvalitāte un kvantitāte Kvalitāte – jēdziens, kas raksturo priekšmeta būtisko noteiktību, kas padara šo priekšmetu par šo un nevis kādu citu priekšmetu. Kvantitāte – jēdziens, kas raksturo priekšmetu kvantitatīvo noteiktību (lielumu, tilpumu, procesu norises ātrumu u. tml.).

LSPA profesors, sporta ārsts Viesturs Lariņš iesaka "Pirms uzsākt nodarboties ar kādu no ziemas sporta veidiem, nepieciešamms konsultēties ar ģimenes ārstu, kurš pārzina sava pacienta veselības stāvokli un spēs izvērtēt, vai slēpošana un slidošana ir tās piemērotākās aktivitātes. Pārbaudīt savu veselību var arī Valsts sporta medicīnās aģentūrā pie sporta ārstiem,"

PROBLĒMSITUĀCIJA Kas, jūsuprāt, ir dzīves kvalitāte un Ikdienā jēdzieni „veselība” un „dzīves kvalitāte” bieži tiek lietoti kā savstarpēji saistīti. Tas notiek tādēļ, ka veselības stāvokļa definīcija iekļauj sevī ļoti daudzus faktorus, kas ietver sevī arī dzīves kvalitātes jēdzienu, proti fizisko veselību un funkcionalitāti, sociālo funkcionalitāti un sabiedrības veselību, psiholoģisko un emocionālo labklājību, no kā izriet, ka rūpēties par veselību nozīmē rūpēties arī par savas dzīves kvalitāti. Tomēr realitātē šī sakarība ir krietni vien nenoteiktāka – par spīti tam, ka indivīda uzskatos rūpes par veselību ir cieši saistītas ar dzīves kvalitāti, viņa ikdienas darbībās tas var arī neparādīties. Kas, jūsuprāt, ir dzīves kvalitāte un kas ir kvalitatīva dzīve slimības un nāves kontekstā?

Padomi dzīves kvalitātes uzlabošanai Vēlos nodzīvot vismaz 100 gadus...

Kā reāli rīkoties, lai uzskatāmi uzlabotu dzīves kvalitāti? Mediķi iesaka nedaudz mainīt dažus iesīkstējušus ieradumus: 1.Baltmaizes vietā ēd pilngraudu jeb rupjmaizi. 2.Piena šokolādi aizstāj ar melno. 3.Limonādes vietā izvēlies tēju. 4.Dod priekšroku baltajam, nevis sarkanajam vīnam. 5.1/4 gaļas aizstāj ar zivīm. 6. Kolas vietā remdē slāpes ar ūdeni. 7. Parasto jogurtu nomaini pret diētisko. 8.Čipšus aizstāj ar āboliem. Un dzīvo vismaz 100 gadus !

Kvalitāte un kvantitāte Komentējiet ...

Nepieciešamība un nejaušība Nepieciešamība – norise, kurai obligāti ir jānotiek.zināmos apstākļos. Nejaušība - norise, kuru izraisa nevis parādības būtība, bet gan citu parādību iedarbība uz šo parādību. Nejaušība ir tas, kas var būt, bet var arī nebūt, var notikt, bet var arī nenotikt.

Saturs un forma Saturs – jēdziens, kas fiksē noteiktā veidā sakārtotu elementu kopumu, kuri veido priekšmetu vai parādību saturu. Forma - jēdziens, kas fiksē satura izpausmes veidus.

Saturs un forma Izveidojiet stāstījumu...

Saturs. Iekšējā un ārējā forma.

Atsevišķais, sevišķais un vispārīgais Atsevišķais – jēdziens, kas fiksē to individuālo, neatkārtojamo, ar ko viena lieta atšķiras no citas.

Vispārīgais – izsaka tās kopīgās pazīmes, kas piemīt vairākiem daudziem veidojumiem. Sevišķais – fiksē veidojumus, kuros vispārīgās pazīmes ir organiski saistītas ar individuālajām pazīmēm.

Jūsu komentāri

Jūsu komentāri

Filozofijas virzieni: Materiālisms Ideālisms Monisms Duālisms Empīrisms Racionālisms Reālisms Skepticisms Nihilisms

Materiālisms un ideālisms Materiālisms (lat. materialis – vielisks) – atzīst materiālā primaritāti un ideālā, garīgā sekundaritāti. Ideālisms (grieķu idea – ideja) - atzīst ideālā, garīgā primaritāti un materiālā sekundaritāti.

Monisms (grieķu monos – viens) – mācība, kas atzīst, ka visa pamatā ir viens pirmsākums jeb viena substance (latīņu substantia – būtība).

Materiālistiskais monisms visa esošā pirmprincips, pirmpamats ir matērija, savukārt, apziņa ir matērijas formu mijiedarbības rezultāts.

Ideālistiskais monisms – visa esošā pirmprincips, pirmpamats ir ideja vai ideālais, gars, garīgums, bet viss materiālais ir tam pakārtots. Platons: visa pamatā ir ideja. Hēgelis: visa pamatā ir absolūtais gars.

Duālisms jeb divējādības teorija (latīņu duo – divi) – pretēji monismam materiālo un garīgo substanci (pamatu) uzskata par līdztiesīgiem pirmssākumiem.

Empīrisms (grieķu empeiria – pieredze) filozofijas novirziens, kas izziņas pamatu saskata jutekliskajā pieredzē.

Racionālisms (latīņu rationalis – saprātīgs) filozofijas novirziens, kas apgalvo: ”ir iespēja izzināt lietas, parādības un procesus ar prāta palīdzību” Renē Dekarts.

Reālisms (latīņu realis – iedarbīgs, priekšmetisks) – uzskats, saskaņā ar kuru zinātne attēlo pasauli tādu, kāda tā ir. Antireālisms - uzskats, pēc kura zinātnes attēlotā pasaule vispār nepastāv.

Skepticisms (gr. skeptomai – šaubas) apgalvo, ka nevienu pārliecību nevar uzskatīt par pierādītu.

Nihilisms F.Nīče cinismu, amorālismu. (latīņu – nihil – nekas) – vispārpieņemtu morāles normu, sabiedrības tikumisko vērtību, koncepciju, dzīves veida noliegums, kas galīgā izpausmē robežojas ar anarhismu, cinismu, amorālismu.

Nihilisms: izrāda subjekta (arī grupas) negatīvu attieksmi pret noteiktām vērtībām, normām, uzskatiem, ideāliem, atsevišķām, bet dažreiz pat visām cilvēka esamības pusēm; attīstījās un parādījās ļoti dažādās formās: tiesisks, politisks, ideoloģisks, reliģisks nihilisms u.c., atkarīgi no tā, kādas vērtības tiek noliegtas, par kādu zinātnisko sfēru vai nozari tiek runāts – kultūru, mākslu, ētiku, medicīnu, politiku, ekonomiku.

Nihilisma izpausmes formas Kā kopēja iezīme visām nihilisma formām ir noliegšana. Nereti nihilisms pieņem sagraujošas formas, Savos galējos veidojumos tas sajaucas ar dažādiem anarhistiskiem kreisi un labēji radikāliem centieniem, maksimālismu, politisko ekstrēmismu, vandālismu u.tml.

Mūsdienu filozofijā pazīstami vairāk nekā divdesmit novirzieni: dzīves filozofija; pozitīvisms; pragmātisms; fenomenoloģija; eksistenciālisms; hermeneitika; feminisma filozofija; postmodernisms; komunikāciju filozofija u.c.

Dzīves filozofijas uzmanības centrā jēdziena "dzīve" saturs: Kas ir dzīve? Kāda ir dzīves jēga? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, katram cilvēkam vajadzētu izstrādāt savu dzīves filozofiju jeb savu dzīves izpratni, kuras veidošanas būtiskākie nosacījumi ir: ·   filozofēšanas, it īpaši kritiskās un radošās domāšanas prasme; ·   dzīves mērķu uzstādīšana (tuvākais, tālākais, galvenais mērķis); ·    katram mērķim atbilstošu uzdevumu izvirzīšana;

prasme plānot, pieņemt lēmumus; dzīves virzītājspēku un pamatpozīciju noteikšana; prasme izvirzīt prioritātes, dominējošās vērtības; pārdomāta profesijas un izglītības izvēle; informācijas vākšana un komunikācija; prasme organizēt racionālu brīvā laika izmantošanu; prasme veidot savu individuālo studiju un/vai darba stilu (pašvadība, pašdisciplīna, paškontrole) u. tml.;

·    izvēlētajai profesijai nepieciešamo spēju, īpašību, nepieciešamās kompetences veidošana un attīstība; ·    sociālā statusa un sociālo lomu izpratne; ·    laimes un dzīves jēgas meklējumi; · dzīves mākslas veidošana un pilnveidošana mūža garumā u. tml.

Pozitīvisms rodas 19 gs. Francijā. tiecas uz skaidrām un patiesām zināšanām, balstītām uz faktiem. raksturīga orientācija uz zinātni – scientisms. Par ideālu izvirza dabaszinātnisku skatījumu uz pasauli.

Pragmātisms rodas 19.gs.70 g. ASV, - amerikāniskās dzīves mākslas pamats. mērķis - izstrādāt metodi, lai palīdzētu cilvēkam risināt dzīves problēmas un sasniegt stāvokli, kas sekmētu normālu dzīvi (bez bailēm, šaubām, nemiera).

Pragmātisma pamattēzes: cilvēka uzdevums: apgūt pragmātisma metodi, pielāgoties pasaulei un iemācīties izdzīvot; patiesība ir tas, kas ir pārbaudāms un kas labāk iederas katrā dzīves daļā un ir savienojams ar visu mūsu pieredzes kopumu; pieredzes loma ir noteicošā, jo tā ietver sevī visu, ko cilvēks pārdzīvo, dara, zina, ko iemācās no kļūdām un veiksmēm; pragmatiska domāšana sekmē pielāgošanos videi.

Fenomenoloģija (fenomens– parādība) – mācība par apziņas parādību pētīšanu. Rodas 20.gs. sākumā Vācijā. Fenomenoloģijas mērķis: atklāt, aptvert apziņu ”no iekšienes”; izstrādāt speciālu fenomenoloģisku metodi apziņas darbības aprakstīšanai.

Eksistenciālisms (lat Eksistenciālisms (lat.existentia – pastāvēšana) – par cilvēka personības pastāvēšanas veidu Rodas:pēc 1.pasaules kara – Vācijā, 2.pasaules kara laikā – Francijā, pēc 2.pasaules kara – citās zemēs (arī ASV), kā mēģinājums izveidot jaunu modernās inteliģences noskaņojumu, pasaules uzskatu. Galvenais jautājums – kā lai vēsturisku katastrofu apstākļos dzīvo cilvēks, kas zaudējis ilūzijas?

Eksistenciālisma pamattēzes: eksistence ir tas centrālais cilvēka Es kodols, kas liek tam darboties kā konkrētai personībai; cilvēka brīvība izpaužas tajā apstāklī, ka cilvēks nefunkcionē kā lieta, bet gan "izvēlas" sevi pašu, veido sevi ar katru savu darbību un rīcību. Brīvs cilvēks ir atbildīgs par visu paša padarīto un neattaisno sevi ar "apstākļiem“.

Hermeneitika (gr.hermeneuein - skaidrot) - mācība par interpretāciju Tradicionālā hermeneitika saistīta ar rakstīta teksta interpretāciju, īpaši literatūras, reliģijas, sporta un citās jomās. Mūsdienu hermeneitika var aplūkot visu, kas saistīts ar interpretēšanas procesu.

Feminisms uzplaukst 20.gs. otrā pusē. Feminisma saknes: sieviešu sociāli politiskās kustības vēsturē, kas ilgst jau pusotru gadsimtu; dzimumu līdztiesības un sieviešu sociālās identitātes meklējumi; Cīņa par vēlēšanu tiesībām; tiesībām ieņemt amatus valsts varas struktūrās; sievietes sociālās lomas izmaiņas sabiedrībā, ģimenē, darba un ārpusdarba noslogotība, finansiālā situācija u.tml.

Postmodernisms (piedēklis ”post” nozīmē atrašanos aiz, pēc tam) proti, seko moderniem laikiem. Specifiska mūsdienu garīga orientācija, ideju un ticējumu krīze, kas cilvēkus orientējuši vairāk nekā 2 gadu tūkstošus; spēcīgi izpaužas mūsdienu Rietumeiropas mākslā, literatūrā, kultūrā.

Postmodernisms vēršas pret trim galvenajām Rietumeiropas pārliecībām: 1)antropocentrismu (cilvēka nostādīšanu pasaules centrā); 2)logocentrismu (maksimālu uzticību prātam, tā atzīšana par galveno); 3)skaistumu kā absolūtu ideju (pārliecību, ka mākslā var radīt viennozīmīgu skaistumu).

Mūsdienu kultūrā vērojamas divējas attieksmes pret postmodernismu 1)vecākās paaudzes kultūrpētniekiem un klasiskās kultūras piekritējiem tas šķiet virspusējs, tradicionālās vērtības noārdošs, pūļa gaumei izdabājošs. Skat literatūras un Filozofijas portālu: ¼ SATORI

2)Postmodernā pieeja sociālajām un kultūras parādībām ļauj skatīt tās neierastā aspektā, atklājot to nozīmi nevis caur veselumu, bet detaļu, nepierastu leņķi, nebaidoties no neglītuma vai cēlas idejas degradācijas. Tieši postmoderna pieeja var atklāt, ka sabiedrībā pieņemtās „stabilās” sistēmas un ideāli patiesībā ir konstrukcijas, kas radītas kādu mērķu vārdā, bet maz ko pasaka par dzīves īstenību.

Postmodernisms izseko, kā cilvēku apziņā tiek „ konstruētas” stabilas vērtības Kā pretstats totalitārai izpratnei par sabiedrību ar neapstrīdamām vērtībām, postmodernisms kā citas patiesības izziņas veids ir demokrātisks un nepieciešams. Iespējams, ka mūsdienās postmodernisms jau ir izsmelts. To vajadzētu aizstāt ar sakārtotu vērtību sistēmu, kur dominējošais būtu pozitīvais aspekts. Pie postmodernisma varētu atgriezties pēc vairākiem gadiem, kad atkal būs radušās jaunas robežas un „ stabilas” vērtības, ko apstrīdēt.

Komunikācijas filozofija – jaunākais mūsdienu filozofijas novirziens Komunikācija ir sabiedrības eksistences pamatu pamats. Komunikācija tiek definēta kā būtisks sadarbības līdzeklis, mijiedarbība, kas nodrošina cilvēku un viņu izveidotās organizācijas, tās darbinieku un sabiedrības mērķu sasniegšanu. Eksistence un komunikācija. Serēna Kirkegora filozofija.

Komunikācijas filozofijas mērķis: sniegt zināšanas komunikācijā, kas ir sabiedriskās, profesionālās attīstības un panākumu garants. Komunikācija ir veids, kā kādas vienas sociālas grupas nodibina un uztur sakarus un dažkārt arī savu varu pār kādām citām sociālajām grupām. Vadības filozofija

Komunikācijas filozofija izstrādā lietišķās komunikācijas praktiskas vadlīnijas, lai izprastu dažādos saziņu ietekmējošos aspektus; aplūko procesus, uz kuriem balstās: dialoga veidošana, konfliktu risināšana, spriedzes mazināšana, efektīva klientu apkalpošana un daudzas citas saziņas prakses iemaņas.

5.Filozofija un pasaules uzskats

Redzesloks Papildus zināšanām, uz to pamata veidojamajām profesionālajām prasmēm un iemaņām, erudīcijai, kas nepieciešamas konkrēta uzdevuma veikšanai, cilvēkam nepieciešams arī plašs redzesloks, prasme saskatīt tendences, perspektīvu.

Izpratne par pasauli un sevi Daudzveidīgi zināšanu, pārliecību, domu, jūtu, noskaņojumu, tieksmju, cerību „bloki”, apvienojoties pasaules uzskatā, veido cilvēkiem vairāk vai mazāk viengabalainu izpratni par pasauli un sevi.

Pasaules uzskats ir katra cilvēka pieņemta zināšanu un uzskatu sistēma par: pasauli un savu vietu tajā, par pasaules vietu cilvēkā, par cilvēka attieksmi pret sevi un pasauli.

Pasaules uzskats nosaka cilvēka dzīves pamatpozīcijas: mērķus, ideālus, ticību, pārliecību, vērtību sistēmu, kas kopumā atspoguļojas cilvēka dzīves filozofijā.

Pārliecība – uzskati, kurus aktīvi pieņem cilvēki un kas atbilst visam viņu apziņas uzbūvei, dzīves virzībai. Pasaules uzskats, vismaz tā galvenie momenti, vienmēr tiecas uz to, lai kļūtu par vairāk vai mazāk vienotu pārliecību kompleksu. Pārliecības vārdā – tik liels ir tās stimulējošais spēks – cilvēki dažkārt riskē ar dzīvību un pat dodas nāvē.

Filozofijā pasaules uzskats tiek definēts nevis kā haotisks un pretrunīgs priekšstatu juceklis, bet gan kā saskaņots un sistematizēts uzskatu un pārliecību kopums par: visa esošā būtību un nozīmi, par cilvēka dzīves jēgu, vietu un lomu esībā.

Pasaules uzskata centrā ir jautājums: Kam es ticu? gaišiem spēkiem; tumšiem spēkiem; sev,vecākiem, skolotājiem; liktenim,veiksmei, nejaušībai; nekam un nevienam u. tml.

Pasaules uzskata struktūrā izdala 4 pamatkomponentus:   1. Izzinošais komponents. 2. Vērtību normatīvais komponents. 3. Morālais gribas komponents. 4. Praktiskais komponents.

Izzinošais komponents Izziņu virza tiekšanās pēc patiesības – apkārtējās vides objektīva aptveršanas. Vērtību apziņa ir cita: tā iemieso sevī cilvēku attieksmi pret visu notiekošo saskaņā ar viņu mērķiem, vajadzībām, interesēm, to vai citu dzīves jēgas izpratni.

Vērtību normatīvais komponents Vērtību apziņā veidojas tikumības, estētiskie, politiskie, tiesiskie (un vispār pasaules uzskatu) ideāli. Samērojot ar normām, ideāliem, tiek veikta novērtēšana – notiekošā vērtības noteikšana. Vērtību orientāciju sistēmai ir ļoti svarīga loma individuālajā un grupas, sabiedriskajā pasaules uzskatā.

Morālais gribas komponents Iekļaujoties pasaules uzskatā, atsevišķas tā sastāvdaļas (zināšanas, vērtības, darbības programmas) iegūst jaunu statusu: tās iekļauj sevī cilvēka (cilvēku grupas) attieksmi, pozīciju, iegūst emociju nokrāsu, apvienojas ar darbošanās gribu.

Pārliecības spēku iegūst arī tikumiskie, likumu, politiskie un citi uzskati – vērtības, normas, ideāli. Kombinācijā ar gribas faktoriem tie kļūst par personību uzvedības, rīcības pamatu.

Praktiskais komponents Savdabīgs sadzīviski praktiskā pasaules uzskata veids ir uzskati, kas dažādās darbības sfērās veidojas cilvēku zināšanu un pieredzes ietekmē (mediķu, pedagogu, zinātnieku, inženieru, politisko darbinieku, ierēdņu pasaules uzskats). Vispārinātā dzīves pieredze caur mediķu, pedagogu, publicistu, rakstnieku, radošo profesiju pārstāvju darbību dažādās mākslas jomās ieviešas sabiedriskajā apziņā, reāli dzīvo un funkcionē tajā. Mūsdienu situācija uzskatāmi liecina, ka cilvēki, kas veido zinātnes, kultūras eliti, dziļi un vērienīgi domā par lielām, svarīgām problēmām, ietekmē sabiedrības pasaules uzskata veidošanu.

PASAULES UZSKATA VEIDI mitoloģiskais, reliģiskais, zinātniskais pasaules uzskats.

Sākotnēji vienīgais ir mitoloģiskais pasaules uzskats (gr Sākotnēji vienīgais ir mitoloģiskais pasaules uzskats (gr.– mythos,- teika) Mīts ir vissenākais mutvārdu daiļrades veids (teika), kurā stāstīts par dieviem, gariem, varoņiem, par pasaules izcelšanos, dabas parādībām, aizvēstures notikumiem u. tml.

Mītā ir tēlaini vispārināti pirmatnējo tautu priekšstati Pirmatnējā izpratne par pasauli un cilvēka lomu tajā dažādām tautām detaļās ir atšķirīga, tomēr kopējais pasaules uzskats ir līdzīgs, ko parāda: vēsturiskie, antropogēnie, teogonie, kalendārie mīti, mīti par dabas parādībām, herojiem u.tml.).

Mitoloģija ir būtiska cilvēces kultūras sastāvdaļa Saskarsmē ar mitoloģiju veidojusies reliģija, literatūra, dažādu zinātņu pirmsākumi un filozofija. Katras tautas vienreizību un oriģinalitāti raksturo tās kultūra, kura balstās attiecīgajā mitoloģijā. Lai iepazītu nāciju, jāsāk ar tās mītu un mitoloģisko priekšstatu sistēmu studijām.

Latviešu mitoloģijā kodolu veido dievības un mitoloģiskas būtnes kuras var iedalīt sešos līmeņos: 1) dabas, kosmiskās dievības (Saule, Mēness, Pērkons); 2) universāla mitoloģiska būtne - Dievs; 3) likteņa lēmējas dievības (Laima); 4) auglības dievības (Jumis); 5) mātes (Zemes māte, Vēja māte); 6) sētas, dzimtas sargātāji, labklājības veicinātāji gari, dēmoni (sētas gariņi u.tml.).

Senās Ķīnas mitoloģiskajā pasaules uzskatā katru priekšmetu un lietu skatīja kā dzīvu, apgarotu. Gari bija arī cilvēkiem, gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Ar mirušo senču gariem sarunājās kā ar dzīviem cilvēkiem. Gari „izskaidroja” cilvēka darbības motīvus un paredzēja iespējamo nākotni. Līdz ar to Ķīnā izsenis veidojās spēcīgs senču kults.

Arī senlatvieši uzskatīja, ka pēc nāves katrs nonāk viņsaulē un savu dzīvi turpina tur. Cilvēki savu dzīvi viņsaulē uzskatīja par tikpat ķermenisku un fizioloģisku kā šai saulē, tādēļ apbedījumos līdzi tiek doti sadzīves priekšmeti, nauda,ieroči, vērtslietas, lai aizgājējam būtu vieglāk uzsākt savu dzīvi Veļu valstībā. Nāve tiek uzskatīta par vienkāršu pārcelšanos uz “citiem medību laukiem” burtiskā nozīmē, cilvēku iztēle vēl nav atdalījusi ķermenisko un dvēselisko daļu, ikkatrs savu dzīvi pēc nāves turpina tieši tāpat, tikai citā vietā.

Reliģija un filozofija Meklējot atbildes uz mitoloģijas izvirzītajiem pasaules uzskata jautājumiem, reliģija un filozofija izvēlējās atšķirīgus ceļus.

Reliģiskais pasaules uzskats Reliģija – tāda pasaules uzskata forma, kurā pasaules apgūšana notiek to sadalot: šajā pasaulē – „zemes”, dabīgajā, ar sajūtu orgāniem uztveramajā, un viņpasaulē – „debesu”, pārdabiskajā pasaulē.

Reliģiskā pasaules uzskata pamatu veido ticība pārdabiskajiem spēkiem (piemēram, Dievam vai senču gariem) un viņu vadošajai nozīmei pasaulē un cilvēku dzīvē. Reliģiski estētiskā attieksme pret dievību bieži piešķir ticībai gaišu, priecīgu raksturu, veicinot augstu vispārcilvēcisku vērtību veidošanos. Bez tam reliģiskā ticība ir spēcīgs instruments, kas veido tikumību un regulē uzvedību. SIRDSAPZIŅA – DIEVA BALSS CILVĒKĀ.

Zinātniskais pasaules uzskats cilvēka un pasaules izcelšanos skaidro no zinātniskā viedokļa – pasaule radusies no vissīkākās matērijas daļiņas, cilvēks evolūcijas gaitā attīstījies no pērtiķveidīgajiem.

Zinātniskais pasaules uzskats pamatojas uz pieņēmumiem 1) ka dabas pasaule nav patvaļīgu, apgarotu spēku darbības arēna, un tāpēc neprognozējama; 2)uztvert dabu kā dabisku notikumu un procesu kopumu, nozīmē attiekties pret dabu kā pret zinātnes objektu.

Materiālistiskais un ideālistiskais pasaules uzskats Tie, kas matēriju, dabu un esamību uzskata par primāro ir materiālisma nometne, savukārt tie, kas apgalvo, ka primārais ir apziņa, domāšana un gars ir ideālisti.

Holistiskais pasaules uzskats Atbilstoši materiālistiskajam pasaules uzskatam mēs esam pieraduši domāt, ka cilvēks – tas ir tikai viņa fiziskais ķermenis. Saskaņā ar holistisko pasaules uzskatu cilvēks ir daudz kas vairāk – ne tikai fiziskā matērija, bet arī enerģija, informācija un apziņa. Šajā dalījumā domas pieder pie informācijas sfēras.

Transhumānisms ir jauns savdabīgs humānisma attīstības posms, zinātniski orientēts pasaules skatījums. Pamattēze: cilvēks nav evolūcijas attīstības gals, bet gan drīzāk tas ir Homo Sapiens evolūcijas sākums.

Transhumānisms – tas ir racionāls pasaules skatījums Terminu ”transhumānisms” ieviesa UNESCO pamatlicējs Džulians Haksli 1957. gadā.

Transhumānisms balstās uz zinātnes sasniegumu un perspektīvu apzināšanās; atzīst un uzskata par vēlamām fundamentālas izmaiņas cilvēka stāvoklī mūsdienu un nākotnes tehnoloģiju ietekmē. Mērķis: likvidēt ciešanas, novecošanu, padarīt pilnīgākas cilvēka fiziskās, garīgās un psiholoģiskās iespējas.

Pasaules uzskata līmeņi: ikdienišķais un zinātniskais 1)ikdienišķo (praktisko) līmeni raksturo: veselais saprāts, individuālā un sabiedriskā pieredze; senču biogrāfiju, tautas parunu, dziesmu, tradīciju, paražu zināšanas; stihiski, nesistematizēti, tradicionāli priekšstati par pasauli;

2)zinātnisko (teorētisko ) pasaules uzskata līmeni raksturo: prasme analītiski formulēt atsevišo nozaru terminoloģiju un likumsakarības; zinātniski pamatoti uzkati par pasauli; pasaules vēstures un kultūras zināšanas; profesionālā kompetence u.tml.

Pasaules uzskata formas pasaules sajūta; pasaules uztvere; pasaules izpratne.

Dažādās pasaules uzskatu formās parādīta cilvēku intelektuālā un emocionālā pieredze. Pasaules uzskata emocionāli psiholoģisko pusi noskaņojumu, jūtu līmenī veido pasaules sajūtu. Pasaules uzskata izziņas tēlu veidošanas pieredze, izmantojot uzskatāmos priekšstatus, attiecas uz pasaules uztveri. Pasaules uzskata izzinoši intelektuālo pusi veido pasaules izpratne.

Iekšēji monolītai personībai ir viens pasaules uzskats Pretrunas pasaules uzskatā iespējamas, ja cilvēkā notiek pāreja uz citu pasaules uzskatu.

6. Problēmu filozofiskās izpētes formas, principi un metodes

Problēmu filozofiskās izpētes formas: filozofiskais dialogs diskusija polemika

Filozofiskais dialogs - aktīva prāta darbība kas virzīta uz: problēmas risinājumu, domu apmaiņu, jaunu izpratni, kas sekmē tuvošanos problēmas būtības noskaidrošanu un nonākšanu pie patiesības.

Filozofiskā dialoga pamatā ir filozofiskās domāšanas pamatprincipi: attīstības princips; savstarpējās sakarības princips; mijiedarbības princips.

Diskusija ir viena no svarīgākajām filozofiskā dialoga formām - dod iespēju labāk izprast to, kas vēl nav pietiekami pamatots.

Polemika daudzējādā ziņā ir līdzīga diskusijai, bet būtiski no tās atšķiras. Perpetum mobile Diskusijas mērķis ir panākt vienošanos. Polemikas mērķis ir nevis panākt vienošanos, bet gan uzvarēt otru pusi, nostiprināt savu viedokli.

Polemikā katrs lieto tos paņēmienus, kurus atdzīst par vajadzīgiem uzvaras sasniegšanā, nerēķinās ar to, kā tie atbilst citu priekšstatiem par pieļaujamiem strīda paņēmieniem.

Filozofēšana ir argumentēta diskusija par būtisko

FILOZOFISKĀS IZPĒTES METODES

Metode ( gr. methodos – pētīšanas ceļš) noteikta mērķa sasniegšanas, konkrēta uzdevuma risināšanas veids, (kā un ar kādiem paņēmieniem pētīt) lai sasniegtu izvirzītajam mērķim atbilstošus rezultātus.

Zinātniski pamatotu metožu apzināta lietošana ir būtisks nosacījums jaunu zināšanu iegūšanai.

Metode speciāli filozofiskajā nozīmē kā izziņas līdzeklis ir paņēmiens, kā atveidot pētījuma objektu domāšanā.

Filozofiskās izpētes metodes: Literatūras izpēte Loģiskā metode Vēsturiskā metode Sistēmpieejas metode Holistiskā metode Abstrahēšanās metode Analīze un sintēze Indukcija un dedukcija Analoģija un modelēšana Salīdzināšana un vispārināšana Kvantitatīvās un kvalitatīvās pieejas metodes u.c.

Literatūras izpēte: pagātnes mantojuma apskats (piemēram, medicīnas vēstures, sporta vēsturnieku, pedagoģijas, sporta zinātnieku darbu analīze); mūsdienu izdevumi, ieskaitot tematiskus rakstus laikrakstos un žurnālos; kā ievērojamāko pasaules, tā arī latviešu ārstu, pedagogu un sporta speciālistu atziņas un darba pieredzes analīze u.c.,

literatūra, kas attiecas uz saskarzinātnēm (socioloģija, psiholoģija, filozofija, antropoloģiskās zinātnes, utt.), daiļliteratūra, arhīvu materiāli, memuāru literatūra, kā arī detaļu izpēte un terminu skaidrojums enciklopēdijās un vārdnīcās. bibliogrāfijas sastādīšana,

zinātnieku interesējošo atziņu, citātu izrakstīšana, konspektēšana, īsas anotācijas uzrakstīšana par literatūras avotu; bibliogrāfijas sastādīšana, literatūras apskata veidošana.

Loģiskā metode tikt galā ar loģiskajām operācijām: balstās uz loģikas zinātnē izstrādātajiem pareizas domāšanas likumiem, kuru ievērošana palīdz spriest konsekventi un argumentēti tikt galā ar loģiskajām operācijām: definēšanu, klasificēšanu, pierādīšanu, argumentēšanu, atspēkošanu, salīdzināšanu, vispārināšanu u.tml.

Pierādījuma loģiskā uzbūve: 1.Tēze 2.Argumenti 3.Pierādījumi

Par pierādījumu sauc sprieduma loģisko pamatojumu, bet aplamības pamatojumu – par atspēkojumu.

Pierādījums ir prātojums, kurā tiek loģiski pamatots kāda sprieduma patiesums, deduktīvi secinot to no patiesiem spriedumiem.

dod iespēju apskatīt katru lietu, parādību vai procesu tās Vēsturiskā metode dod iespēju apskatīt katru lietu, parādību vai procesu tās tapšanā un attīstībā.

Vēsturiski ģenētiskā metode kalpo parādību aplūkojumam no to vēsturiskās rašanās viedokļa un par galveno uzdevumu izvirza: rašanās priekšnosacījumu, cēloņu noskaidrošanu un nākotnes attīstības prognozēšanu.

Sistēmpieejas metode tiek virzīta uz zinātniskās atziņas teorijas metodoloģiju un sociālo praksi, kuras pamatā ir objektu kā sistēmu izpratne.

Sistēma kādu elementu izkārtojums noteiktās, savstarpēji nosacītās attiecībās, strukturētā veselumā, saglabājot katra elementa relatīvo patstāvību.

Sistēmpieejas metode uzsver parādības kā veseluma izpēti, izvirzot dominanti un saredzot daļu pakļautību tai.

Holistiskās pieejas metode balstās uz holisma principu, kas vienmēr paredz saglabāt veselumu, vienotības veidošanu kā īpašu darbību, (piemēram, zināšanu un prasmju kompleksu veidošanu un vērtēšanu, tās mākslīgi neatdalot vienu no otras).

Abstrahēšanās metode ir augšupeja no abstraktā uz konkrēto Ar abstrakto saprot konkrētā izziņas priekšmeta noteiktu īpašību abstrahēšanas rezultātu. Abstrakcija - no visu priekšmetu pazīmju kopuma izdala būtiskākās.

Konkrēto saprot divējādi: 1) kā pašu īstenību vai tās sastāvdaļas – atsevišķus priekšmetus, parādības, procesus, to īpašības, sakarus, attiecības visā to daudzveidībā; 2) kā vispusīgas sistēmiskas zināšanas par objektu.

Analīze un sintēze Analīze - sarežģītas parādības sadala vienkāršākās, elementārākās sastāvdaļas. Sintēze - no atsevišķām sastāvdaļām tiek rekonstruēta vesela, pilnīgāka un sarežģītāka parādība (piem., cilvēka veselības stāvoklis).

Indukcija un dedukcija Indukcija – pētīšanas metode, slēdzienu tips, kas ļauj pāriet no atsevišķiem faktiem uz vispārīgiem atzinumiem.

Dedukcija – pētīšanas metode, slēdzienu tips, kas ļauj pāriet no vispārīgā uz atsevišķo. Dedukcija - angļu detektīva Šerloka Holmsa mīļākā metode.

Salīdzināšana un vispārināšana salīdzināšana – priekšmetu un parādību īpašību un raksturojumu līdzības un atšķirības noteikšana; • vispārināšana – objektu vai notikumu apvienošana vienā grupā, pamatojoties uz to ārējām īpatnībām jeb iekšējām likumsakarībām. Vispārināšanu sekmē abstrahēšanās metode.

Analoģija un modelēšana Analoģijas metode paredz problēmas risināšanai izmantot jau tehniski esošus risinājumus, dabā esošas dabas sistēmas, kā arī jebkuru jau esošu variantu, kas veicinātu problēmas risinājumu.

Modelēšanas metode Modelēšana ir izziņas objektu pētīšana ar modeļu palīdzību. Modelēšana – paredz to, ka tajos gadījumos, ja dzīvē nevar veidot vajadzīgu situāciju, tad rada šīs situācijas skaitļu grafisku vai loģisku modeli.

Modelēšanas paveidi IZDALA: 1)priekšmetisko modelēšanu, kad izziņu veic ar modeļa palīdzību, kas atveido objekta noteiktus ģeometriskos, fiziskos, dinamiskos, funkcionālos raksturojumus;

2)vieliski matemātisko modelēšanu, kurā izmanto modeļus ar savādu fizikālo dabu nekā oriģināliem, bet pieļauj vienādu matemātisku aprakstu;

3)loģiski matemātisko modelēšanu, kurā izmantojamie modeļi tiek konstruēti no zīmēm. Magnētisma norises Tikai savienojumā ar citām metodēm un izmantojot citus izziņas līdzekļus, modelēšanas metode var būt pietiekami rezultatīva.

Komentējiet...

Jebkurš plāns ir nākotnes ainas modelis

Lai iegūtu informāciju par kādu sabiedrības parādību vai procesu tiek izmantotas daudz un dažādas socioloģisko pētījumu metodes. Socioloģiskos pētījumus vieno kopīgs mērķis: TICAMU DATU IEGŪŠANA.

Visbiežāk cilvēka un sabiedrības pētniecībā tiek izmantotas statistiskas metodes, veidojot situācijas attīstības modeļus, tomēr populāras ir arī kvantitatīvās un kvalitatīvās pieejas metodes.

7.Kritiskā un radošā domāšana

Domāšanai ir daudz šķautņu: analītiskā, intuitīvā, filozofiskā, emocionālā utt.

Galvenā grūtība, ar ko cilvēks saskaras domāšanas procesā: apjukums, jo vienlaicīgi tiek iesaistītas emocijas, informācija, loģika, cerības, radošais gars.

Jebkuru problēmu izpētē un risināšanā liela nozīme ir prasmei domāt efektīvi, kritiski un radoši ...

Domāšana ir viena no cilvēka nozīmīgākajām prasmēm, kas, tāpat kā citas prasmes, ir jāattīsta. Tā nerodas pati no sevis. Tikai cilvēks, kurš apguvis domāšanas prasmes, spēj pieņemt izsvērtus, pamatotus lēmumus . E.Bono. Edvards, de.Bono - Pasaules jaunā domāšanas centra izveidotājs un vadītājs, radošās domāšanas tehnoloģijas pamatlicējs, kas starptautisku atpazīstamību ieguvis ar grāmatu "Sešas domāšanas cepures".

Edvards, de Bono ir dzimis 1933. gadā Maltā, studējis fizioloģiju un medicīnu, izvirzījis vairākas oriģinālas idejas par cilvēka domāšanas mehānisma darbību, radošās domāšanas tehnoloģijas autors; 1985.g. izdod grāmatu ”Sešas domāšanas cepures”. Savu mūžu veltījis, mācot radoši domāt visdažādākajām auditorijām – uzņēmējiem, zinātniekiem, ekonomistiem, ārstiem, māksliniekiem, bērniem.

Radošās domāšanas stundas Latvijas skolās (sākot no 2009.gada)

Edward de Bono

De Bono padomus izmantojuši daudzi pazīstami uzņēmumi Nokia, Statoil, Siemens, Bank of America, kā arī vairāku valstu valdības. Sešas domāšanas cepures māca uz jebkuru ideju, problēmu, procesu paskatīties no sešiem dažādiem skatpunktiem. Katrs no skatpunktiem (jeb domāšanas kategorijām) tiek asociēts ar vienu no sešām domāšanas cepurēm. Sešu domāšanas cepuru metodi ar panākumiem var lietot ikviena ļaužu grupa – kā valdības, zinātnieki un uzņēmēji, tā arī bērnudārza audzēkņi. Sešu cepuru metode ir, iespējams, vissvarīgākā pārmaiņa cilvēku domāšanā pēdējo 2300 gadu laikā. Tā ikvienam no mums ļauj attīstīt spēju radīt oriģinālas idejas un vērtības, kas var izmainīt pasauli.

Cepure ir domāšanas metafora, jo kultūrā ir iesakņojusies asociācija starp domāšanu – galvu – cepuri. ”Uzliekot galvā” vienu no cepurēm tiek aktivizēta noteikta tipa domāšana. Cepure ilustrē lomu, kuru esam uzņēmušies konkrētā brīdī. Cepuri var viegli uzlikt, noņemt un tā ir visiem pamanāma. Tāpat ir ar domāšanas veidu, kuru izmanto cilvēks. Uzvelkot cepuri, uzsvaru liek uz krāsu vai stilu; izvēloties domāšanas veidu, uzsvars tiek likts uz procesu un mērķi.

Katrai domāšanas cepurei ir piešķirta krāsa: • baltā cepure saistīta ar objektīviem faktiem; sarkanā cepure saistīta ar emocionālo skatījumu; • melnā cepure saistīta ar kritisku idejas izvērtēšanu; • dzeltenā cepure saistīta ar optimismu un pozitīvu domāšanu; • zaļā cepure saistīta ar radošumu un jaunām idejām; • zilā cepure saistīta ar kontroli un procesa novērošanu.

Katrai domāšanas cepurei piemīt tās pretpols – pretējais domāšanas veids: BALTA (fakti) – SARKANA (emocijas) MELNA (kritiskums) – DZELTENA (optimisms) ZAĻA (radošums) – ZILA (kontrole).

E.Bono: Radošums ir emocionālās attieksmes un spēju kopums, kas ļauj attīstīt radošas domas, idejas vai iztēles veidolus. Pretstats- reproducēts, stereotips.

Kreatoloģija = mācība par radošo domāšanu RADOŠĀ DOMĀŠANA = spēja pārkārtot citādi to, ko mēs zinām, lai noskaidrotu to, ko nezinām. Lai domātu radoši, jāspēj it kā no jauna paskatīties uz to, ko līdz šim esam uzskatījuši par pašsaprotamu. Edvards, de Bono

Radošā domāšana ir virzīta uz kaut kā principiāli jauna atklāšanu; tēlainību domāšanā un darbībā; stereotipu, šablonu pārvarēšanu, nestandarta pieeju meklēšanu; personīgo zināšanu ģenerāciju, nevis citu cilvēku domu vērtēšanu.

Dž. Eidera grāmata ”Radošas domāšanas māksla Dž.Eidera grāmata ”Radošas domāšanas māksla. Kā radīt jaunas un izcilas idejas” palīdzēs: - attīstīt izpratni par radošu procesu; - pārvarēt barjeras un šķēršļus, lai nonāktu pie jaunām idejām; - asināt analītiskās spējas; - klausīties, skatīties un lasīt ar radošu attieksmi; - atrast laiku pārdomām; - kļūt pārliecinātākam par sevi; - domāt radoši par savu dzīvi.

Džons Eidera izpratnē, radošā domāšana saistās ar mūsu prāta, garīguma funkcijām: analizējošo, sintezējošo; vērtējošo funkciju, kad mūsu prāts meklē risinājumu (Džons Eiders. Radoša domāšanas māksla. Kā radīt jaunas un izcilas idejas. Sērija ”Līderība”, 2008.).

Kā izpaužas radoša domāšana jeb kas raksturo radošu cilvēku? Dž. Gilfords izdala četras radošas domāšanas īpašības: 1) ātrums, proti, spēja īsā laikā producēt lielu daudzumu ideju, 2) elastīgums – spēja problēmas risināšanā izmantot daudzveidīgas stratēģijas, 3) oriģinalitāte – tā ļauj mums producēt neparastas, nestandarta idejas un ne mazāk svarīgi ir detalizēti izstrādāt savas radušās idejas; 4) mūsu spēja abstrahēties no ierastā, adekvāti uztvert radušos situāciju vai problēmu un spēt paskatīties plašāk uz to. Varbūt ne tikai savas problēmas ietvaros, bet plašākā kontekstā.  

Lai cilvēks varētu radoši darboties, nepieciešama: 1)psihiskā drošība- apkārtējie tic bērna spējām, atzīst par vērtīgu; veicina bērna pašvērtējumu; saprot bērnu, pieņem viņu tādu, kāds viņš ir, 2)psihiskā brīvība- sagādāt bērnam izpausmes brīvību.

Ko nozīmē domāt kritiski? "Kritiskā domāšana ir process, kura mērķis ir pieņemt saprātīgus lēmumus par to, ko uzskatīt par pareizu un ko darīt." (R. H. Ennis Critical Thinking, Prentice Hall, Upper Saddle River, NJ)

KRITISKS Mūsdienu valodas lietojumā vārds "kritisks" ir ieguvis negatīvu konotāciju jeb blakus nozīmi, tomēr kritiskajai domāšanai nav saistības ar negatīvismu, piemēram, centieniem kādu pazemot.

Kritiskā domāšana ir prāta process, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija; ir domāšana, kas veicina spriešanu, jo balstās kritērijos, ir paškorektīva un kontekstu vērā ņemoša (Metjū Lipmans, Montkleiras universitāte). ”Kritiskā domāšana” kā speckurss ir ieviests vairākās Latvijas augstskolās (LU, RPIVA).

Kritiskā domāšana ir kognitīvo tehniku jeb stratēģiju izmantošana kuri palielina iespējamā rezultāta sasniegšanas iespējamību. Tas ir tāds domāšanas tips, kuru izmanto, lai: risinātu uzdevumus, formulētu secinājumus, novērtētu iespējas un pieņemtu lēmumus…

Kad mēs domājam kritiski, mēs vērtējam savu domāšanas procesu rezultātus: cik pareizs ir mūsu pieņemtais lēmums, cik veiksmīgi esam atrisinājuši problēmu.

Kritiskā domāšana ietver arī paša domāšanas procesa izvērtēšanu Ļauj saprast spriešanas gaitu, kas novedusi līdz secinājumiem, vai arī to faktoru, kuri tika ņemti vērā, pieņemot lēmumu.

Par kritisko domāšanu parasti sauc disciplinētu procesu, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija. Attiecīgā informācija var būt iegūta no , refleksijas, novērojumiem, komunikācijas utt.

Kritiskā domāšana ir mērķtiecīgs reflektīvas spriešanas veids. Ar tās palīdzību refleksijas ceļā tiek pieņemti lēmumi, piemēram, kuram uzskatam piekrist vai kā rīkoties.

Kritiskās domāšanas pamatā ir intelektuāli kritēriji: domāšanas skaidrība, ticamība, precizitāte, akurātums, pamatotība, nozīmīgums, pilnīgums, godīgums u.c.

Kritiskā domāšana sākas ar jautājumu uzstādīšanu un problēmas noskaidrošanu, kura ir jārisina; saistīta ar izvērtējumu, argumentiem un loģiskiem slēdzieniem; padziļina mūsu personīgo pozīciju; cieši saistīta ar radošo domāšanu.

Pārdomām: Izraēlas ķēniņš Zālamans (10. gs.p.Kr.) esot teicis šādus vārdus: “Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.” (Sal.māc.1.(9.) Rodas jautājums: ko domājis Zālamans, to teikdams! Varbūt viņam taisnība? Cilvēki bija un joprojām ir varas un mantas kāri, karo kā karojuši, mīl, dzimst un mirst. Viss atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas…

Mācīties domāt kritiski nozīmē: Mācīties, kā, kad un kādus jautājumus uzdot. Mācīties, kā spriest, kad izmantot spriešanu un kādas spriešanas metodes lietot. Lai iemācītu bērnu kritiski domāt, viņam jāattīsta arī noteikta attieksme, proti, vēlēšanās spriest un pārbaudīt, atrast patiesību.

Instrumenti, kas stimulē kritisko un radošo domāšanu un palīdz sagatavot inovatīvos piedāvājumu: ir ”prāta vētra”, kuras galvenā ideja ir nošķirt ideju ģenerēšanu no tai sekojošās šo ideju novērtēšanas. To var pielietot gan attiecībā uz vienu personu, gan arī grupai, tomēr biežāk tas tiek izmantots kā grupas process.

Analoģiskā spriešana idejas pārnešana no viena konteksta uz citu - jaunu. Gandrīz 80 procentu radošo ideju sakņojas analoģiskajā spriešanas spējā un kā apliecinājums tam ir neskaitāmie piemēri jebkurā cilvēka radošās darbības jomā (piem., gandrīz ikviens arhitekts un dizainers glabā kaudzēm grāmatu un žurnālu, lai no tām smeltos derīgas idejas).

Tomēr nevajadzētu sēdēt un gaidīt, kamēr analogās saiknes rodas pašas no sevis. Analoģiskā spriešana var kļūt par apzināti pielietojamu paņēmienu, ja jūs ar konkrētu mērķi uzdosiet šādus jautājumus:  

"Kas vēl ir līdzīgs šim?" "Ko citi ir izdarījuši?" "Kur es varētu rast ideju?" "Kādas idejas es varētu pārveidot, lai tās palīdzētu atrisināt manu problēmu?"

Atribūtu uzskatījums ir specifisks ideju meklēšanas paņēmiens (tāds, kuru var pielietot prāta vētras procesā). Vispirms jānosaka attiecīgā procesa vai produkta galvenās īpašības vai atribūti. Tad jāmeklē veidi, kā izmainīt, modificēt, vai uzlabot katru atribūtu (dizaina inženierijā to sauc par aizstāšanas metodi).

Ierosinājumu kastītes Šī metode paredz izveidot vairākas kastītes, kurās darbinieki varētu iemest lapiņas ar savām inovatīvām idejām un ierosinājumiem. Lai nodrošinātu panākumus, jāņem vērā sekojošais: Visus ierosinājumus, idejas un priekšlikumus vislabāk apspriest ar autoriem personiski tiekoties sanāksmē. Jāuzslavē labākās idejas, bet sliktāko autori jāmudina turpināt meklēt jaunas. Jāapbalvo iesniegto priekšlikumu autori. Metode, kad rezultāti nav redzami uzreiz, bet jāgaida vairāki mēneši, vai pat gadi.

Domāšanas prasmes daļas (domāšanas līmeņi) Zināšanas - iegaumēšana un saglabāšana. Sapratne- skaidrojums un izpratne. Izmantošana - lietošana praksē. Analīze - sadalīšana. Sintēze - savienošana. Vērtējums- pārbaude un izvērtēšana.

8.Filozofijas attiecības ar citām zinātnēm

Filozofija vienmēr bija un ir cieši saistīta ar atsevišķām zinātnēm Tās savstarpēji ietekmē viena otru. Filozofija nevar attīstīties, nebalstoties uz atsevišķu zinātņu sasniegumiem un otrādi. Atsevišķās zinātnes dod filozofijai materiālu, kuru tā vispārina, paplašina un padziļina.

Filozofijas misija ir pasaules uzskata teorētiska pamatošana Speciālās zinātnes atšķiras no filozofijas ar to, ka tās pēta kādu no esamības aspektiem. Pašas par sevi tās nevar būt par pasaules uzskatu. To iekļaušana pasaules uzskatā notiek ar filozofijas zinātņu atziņu, zinātnes teoriju filozofiskās interpretācijas pastarpinājumu.

Speciālo zinātņu atšķirības no filozofijas katrai zinātnei ir raksturīgs uz zinātniskām atziņām balstīts noteikumu kopums, kas tiek saukts par metodi.

Metodoloģijas loma Mācība par darbības un izziņas metodēm tiek saukta par metodoloģiju. Pastāv speciālas konkrēto zinātņu metodoloģijas, jo šīs zinātnes pētī savus specifiskos priekšmetus, izstrādā un pamato ierobežota problēmu apjoma risināšanai izmantojamās metodes.

Topošiem speciālistiem ir jābūt gataviem risināt arī plašāka mēroga problēmas, kuru risināšanai nepieciešamas prasmes un iemaņas, kā izdalīt būtisko - svarīgāko jeb lietu un parādību būtību; kā atbildēt uz jautājumu, kura ir pareizākā rīcība un uz kādiem principiem balstās viņu profesionālie pienākumi u.tml.

Šāda metodoloģija ir atkarīga no pasaules uzskata kopumā. Tieši tāpēc tā tiek saukta par vispārējo metodoloģiju.

Filozofija ir darbības un izziņas vispārējās metodoloģijas pamats. Šo lomu nevar pildīt neviena cita zinātne. Arī mūsu garīgās dzīves un visa esošā būtības izpratni dod tikai filozofija.

Tajā pat laikā speciālistam nāksies saskarties arī ar tādām problēmām, kuras var atrisināt tikai ar filozofijas un konkrēto zinātņu kopīgiem spēkiem.

Lai cik plašs nebūtu filozofijas objekts, tomēr tās galvenā problēma bija, ir un būs - cilvēks un viņa personības veidošana.

Cilvēku pētī dažādas zinātnes bioloģija, medicīna, psiholoģija, pedagoģija, socioloģija, sporta zinātne u.c. To daudzveidīgās atziņas veido cilvēka filozofiskās izpratnes pamatu.

Filozofija dod atsevišķām zinātnēm pašas vispārīgākās izziņas pieejas un metodes. Filozofija izmanto īpašu valodu un pašus vispārīgākos jēdzienus, kurus izmanto speciālās zinātnes.

Filozofijas specifika ir saistīta ar: domas stāvokļu radīšanas mākslu; jautājumu radīšanu; tieksmi uz jābūtību un vispārināšanu; prasmi filozofēt, abstrahēties, kas piemīt tikai izglītotam, garīgi trenētam cilvēkam, kurš grib nonākt līdz patiesībai.

Filozofija: māca saskatīt kopsakarības, vispārina dabaszinātņu sasniegumus, pamato jaunas zinātniskas metodes.

9.Filozofijas funkcijas

Termins "funkcija" raksturo kāda objekta ārējo īpašību izpausmi zināmā attiecību sistēmā. Filozofijas funkcijas raksturo tās lomu cilvēka un sabiedrības dzīvē.

Fundamentālā funkcija: veido izpratni par filozofijas pamatjēdzieniem; veido izpratni par reālās pasaules izziņas pamatprincipiem un likumsakarībām; attīsta prasmi atklāt lietu, parādību un procesu būtību; attīsta prasmi aiziet līdz patiesībai, balstoties uz juteklisko un racionālo izziņas pakāpi un pieredzi kā patiesības kritēriju.

Kur rodas doma? Vai miljardos šūnu mūsu smadzenēs? Tas, iespējams, ir pats interesantākais un grūtākais jautājums. Domas neizbēgami ir saistītas ar prātu, bet prātu neviens nav redzējis. Tās zināšanas, kas mums ir, ļauj spriest, ka prāts ir enerģijas veids, kas tiek izmantots kā juteklis. Prāts un domas varbūt ir kaut kas līdzīgs radioviļņiem; tā, kā televizors atkodē viļņus, tā varbūt arī prāts atkodē informāciju (ārsta reanimatologa Pētera Kļavas domas).

Domāšanas attīstības funkcija akcentē: loģiskās, filozofiskās domāšanas pamatprincipu un formu lomu; kritiskās un radošās domāšanas lomu domāšanas kultūras attīstībā; zinātniskās izziņas metodes un to lomu domāšanas kultūras attīstībā.

Amerikāņu rakstnieks un futūrists Alvins Toflers uzskata, ka šobrīd pasaule atrodas īpatnējā postindustriālajā periodā, kurā raksturojošākais elements ir informācija. Tieši tāpēc mūsdienas nereti tiek dēvētas par informācijas tehnoloģiju (IT) laikmetu.

Informācijas tehnoloģiju laikmets Galvenais cilvēkos turpmāk būs nevis viņu fiziskais spēks, bet gan spēja domāt, tvert un apstrādāt informāciju. Pēc A.Toflera domām, mēs dzīvojam Elektroniskajā Ērā, kurā informācija spēj aizvietot gandrīz visus iespējamos materiālos resursus.

SATORI PORTĀLS Cilvēka informācijas pieejamība nākotnē kļūs par izšķirošo faktoru, kas noteiks, cik kvalitatīvu darbu tas spēj veikt. Lielākā daļa filozofu tomēr uzsver, ka informācijas tehnoloģiju laikmets ir loģiska un secīga sabiedrības pāreja no agrārās uz industriālo un no industriālās uz informācijas periodu.

Pasaules uzskata veidošanas funkcija nosaka cilvēku pieeju tam, kā cilvēks: vērtē lietas, parādībus un procesus; pamato savu viedokli, ideālus, dzīves pozīciju, mērķi un uzdevumus; veido un attīsta savas dzīves filozofiju; veido un attīsta savu profesionālo kompetenci; cenšas sasniegt prognozēto dzīves līmeni un kvalitāti.

Metodoloģiskā funkcija: izstrādā izziņas darbības vispārīgos principus un normas; nosaka zinātnisko pētījumu virzienus; sekmē filozofisko jēdzienu un likumu izmantošanu citās zinātnēs.

Audzinošā funkcija: cenšas veidot pasaules uzskata un cilvēka darbības tikumiskiskos un estētiskos principus un normas; ieinteresē un norāda uz cilvēka nepieciešamību izzināt sevi; rosina pilnveidoties, attīstīt pozitīvo, kritisko un radošo domāšanu, tiekties pēc fiziskās, tikimiskās un garīgās harmonijas sevī un citos.

Prognozējošā funkcija: attīsta prasmi sasaistīt šodienu ar nākotni un izvēlēto profesiju veicina spēju projecēt savu nākotni saistībā ar aktīvu un veselīgu dzīves veidu; veido sapratni, kādas zināšanas, prasmes, iemaņas un attieksmes nepieciešamas, lai kļūtu par labu speciālistu; attīsta spēju veidot savas dzīves filozofiju, respektējot arī sabiedrības intereses.

Secinājumi Filozofija ir patstāvīga teorētiski vispārinoša garīgās kultūras nozare, visa pastāvošā apjēguma veids un pasaules uzskata garīgs personisks veidojums. Filozofiskā domāšana, filozofēšana norisinās tad, kad doma ir nonākusi noteiktā stāvoklī, kas atšķiras no sadzīviskas domāšanas.

3.Filozofijas uzdevums ir izprast cilvēka situāciju pasaulē, kas veidojas sakarā ar specifiski cilvēcisko dzīves veidu, attieksmi, spēju kritiski un radoši domāt, gribēt, vērtēt, radīt un saprast simbolus.

4.Filozofijas studiju praktiskā nozīme: attīsta studenta – topošā speciālista domāšanas kultūru; atbrīvo no nedrošības sajūtas; māca izmantot dažādas problēmu pētīšanas formas un metodes, māca būt kritiskiem un radošiem; māca saskatīt kopsakarības un vispārināt; prasa pamatojumus, argumentāciju; māca trāpīgi formulēt secinājumus; rosina pilnveidoties, tiekties pēc fiziskās, tikumiskās un garīgās harmonijas sevī un citos.

Literatūra: Blekbērns S. Domā! Neatvairāms ievads filozofijā. Rīga: Satori, 2007. Bono E. Sešas domāšanas cepures. R.: Zvaigzne ABC, 2009. Domātprieks. – R.: Filosofiskās izglītības centrs, 2001. Eiders Dž. Radošas domāšanas māksla. Kā radīt jaunas un izcilas idejas. Sērija Līderība, 2008.

Filozofijas atlants. R.: Zvaigzne ABC, 1999. -251 lpp. Filozofijas vārdnīca. R.: Liesma, 1974. 392 lpp. Korpa V. Ieskats socioloģisko pētījumu metodēs. Pieejams: www://jrpic.lv/pi… Kuzņecova A. Estētikas priekšmets, tā būtība, ģenēze un specifika. R.: LSPA, 1998.

Kuzņecova A. Filozofijas vēstures aktualitātes. 1. , 2. daļa. R Kuzņecova A. Filozofijas vēstures aktualitātes. 1., 2.daļa. R.: LSPA, 1998. -161 lpp. Kuzņecova A. Ievads ētikā. R.: LSPA, 2003, 82 lpp. Kuzņecova A. Lietišķas sadarbības etiķete. R.: LSPA, 2000. - 81 lpp. Kuzņecova A. Profesionālās ētikas pamati. Ievads sporta ētikā. – R.: RaKa, 2003. – 202 lpp..– R.: LSPA, 2010, 90 lpp. Kuzņecova A., Kuzņecovs I. Ievads politoloģijā. R.: LSPA, 2000. – 71. lpp.

Kūle M. Eirodzīve. Formas. Principi. Izjūtas. – Rīga, 2006. Kūle M., Kūlis R. Filosofija.- R.:Apgāds Burtnieks, 1996. Megi B. Filozofijas vēsture. R.: Zvaigzne ABC, 2000.- Ņikiforovs O. Psihologs – pedagogam. R., 2006. Pieejams:psihoserviss.narod.ru/Texts/pirma.doc Svešvārdu vārdnīca. R.: Jumava, 1999. Vorbertoms N. Filozofijas pamati. –Rīga; RaKa, 1999. Zepa B., Zobena A. (Zin. red.). Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. R.: RANTI, 1996.

Ennis R.H. Critical Thinking, Prentice Hall, Upper Saddle River, NJ, 1996 Fisher R. Teching Children to Think; Stanley Thornes (Publishers) Ltd, UK, 1995 Lipman M. Thinking in education, Cambrige Univ. Press, 1991 Medina J., Morali C., Senik A. Philosophie. Magnard, 1988. Paul R. Content is Thinking; Thinking is Content, www.criticalthinking.org Stumpf S.E. Philosophy. History and problems. McGraw- Hill, Inc., 1989.